Iepriekš jau rakstīju, ka atvērti tehniski standarti ir pamatnosacījums, lai IT nozarē varētu nodrošināt konkurenci, taču tas nebūt nav vienīgais iemesls, kādēļ nepieciešami atvērti tehniskie standarti.
Pēc sākotnējās normatīvo aktu analīzes izskatās, ka atvērtu tehnisko standartu neesamība Latvijas normatīvajos aktos ļauj apšaubīt ar elektronisko parakstu parakstīta elektroniskā dokumenta satura interpretāciju.
Ministru kabineta 2005.gada 12.jūlija noteikumi Nr.514 “Noteikumi par tehniskajām un organizatoriskajām prasībām, kādām atbilst kvalificēts sertifikāts, uzticams sertifikācijas pakalpojumu sniedzējs, droši elektroniskā paraksta radīšanas līdzekļi, kā arī kārtību, kādā veicama droša elektroniskā paraksta verificēšana” satur tiešu norādi uz tehnisko standartu, kuru, precīzi pielietojot, var pārliecināties par elektroniskā dokumenta parakstītāja identitāti un par to, ka elektroniskais dokuments pēc parakstīšanas nav izmainīts. Minēto noteikumu 5.punkts nosaka:
[q]“5. Elektroniskā paraksta droša verificēšana veicama saskaņā ar Latvijas nacionālo standartu LVS CWA 14171:2004 “Elektronisko parakstu verificēšanas procedūras”.”[/q]
Diemžēl šāda precīza tehniska procedūra nav norādīta elektroniskā dokumenta satura interpretēšanai.
Ministru kabineta 2005.gada 28.jūnija noteikumos Nr.473 “Elektronisko dokumentu izstrādāšanas, noformēšanas, glabāšanas un aprites kārtība valsts un pašvaldību iestādēs un kārtība, kādā notiek elektronisko dokumentu aprite starp valsts un pašvaldību iestādēm vai starp šīm iestādēm un fiziskajām un juridiskajām personām” ir nesekmīgs mēģinājums norādīt, kā elektroniskā dokumenta saturs būtu jāinterpretē:
[q]10. Elektroniskajam dokumentam izmanto šādus datņu formātus:
10.1. nenoformētam tekstam – TXT;
10.2. noformētam tekstam – RTF, SGML (XML);
10.3. grafiskai informācijai – JPEG, TIFF vai PNG;
10.4. vektoru grafikai – CGM;
10.5. arhivētiem datiem – RAR, ZIP.[/q]
Taču, kā redzams šeit, minētie elektronisko dokumentu formāti nesatur norādes uz konkrētiem tehniskiem standartiem, bet gan daudznozīmīgus trīs/četru burtu saīsinājumus.
Cēloņu un seku sakarība ir sekojoša: ja nav iespējams precīzi un viennozīmīgi interpretēt katru elektroniskā dokumenta (datnes) bitu, tad arī nav iespējams viennozīmīgi interpretēt elektroniskā dokumenta radītāja gribu.
Katrs kaut cik pieredzējis datora lietotājs ir novērojis, ka, vienu un to pašu datni atverot ar dažādu tehnisko specifikāciju atbalstošu programmu, var iegūt dažādus rezultātus.
Būtībā tas ļauj, pielietojot attiecīgo tehnisko specifikāciju, ļoti plaši interpretēt jebkura elektroniskā dokumenta saturu, taču droša elektroniskā paraksta gadījumā elektroniskā dokumenta satura interpretācijas neapšaubīšana ir īpaši svarīga, jo drošs elektroniskais paraksts ir radīts, lai elektroniskajiem dokumentiem nodrošinātu tādu pašu juridisku spēku kā pašrocīgi parakstītam dokumentam.
E-lietu sekretariātam būtu nekavējoties jāpiesaista tehniskie un juridiskie eksperti, lai izpētītu un veiktu izmaiņas likumdošanā, precīzi atrunājot, kādi tehniskie standarti izmantojami elektronisko dokumentu apritē.
Kamēr likumdošanas aktos nav veiktas attiecīgās izmaiņas, iesaku neizmantot drošu elektronisko parakstu nozīmīgu tiesību īstenošanai.