[b]Droša pazīme, ka zīmols, produkts vai pakalpojums pārdzīvojis savus ziedu laikus – to nav iespējams pārdot bez valsts vai starptautisko organizāciju atbalsta. Kādā mērā tas attiecas uz [i]Microsoft Windows[/i], lai secina paši lietotāji. Produkta dekadences periodā, kad objektīvās iespējas no tehnoloģijas jau izspiestas, bet pircēju vairums to vēl nav apzinājies, reklāmisti ar dubultu sparu vēlamo pasniedz kā esošo, bet vīziju – kā tehnoloģiju. No šīs spēles nav varējis izvairīties arī [i]Microsoft[/i]. Pat ja [i]logu[/i] zīmola profesionālajiem pozitīvistiem tik neglaimojoša konstatācija nepatīk, mārketinga triki, kurus jau kopš 90. gadu sākuma lieto [i]Microsoft[/i], liecina ļoti agrīnu zīmola dekadenci.[/b]
[b]Mušpapīrs[/b]
Vidusmēra lietotāja attiecības ar operētājsistēmu pēc būtības ir attiecības ar tās [i]interfeisu[/i]. Ja lietotājam izstrādājas noteikti interfeisa lietošanas refleksi, kas atvieglo viņa ikdienas attiecības ar sistēmu, lietotājs sajūt savdabīgu gandarījumu. Regulārs gandarījums un ar to saistītā pašapziņas nostiprināšanās rada atkarību no sistēmas, kas šīs emocijas sagādā. Vissmieklīgākais piemērs – BMW vadītāji. Izplatītākais variants pasaulē – [i]Microsoft[/i] lietotāji. Sekretārei, projektu vadītājam un grāmatvedim ir vienalga, kas griežas un rūgst [i]aiz kadra[/i]. Ja notikumu gaita, vizuālā aina un vadības rīki ir pazīstami, tad produkts saņem pozitīvu vērtējumu, ja nepazīstami – lietotājs vispirms meklē vainu produktā. Iestarpinājums – cerams, ka neviens nemēģinās pierādīt, ka BMW vadītāju nospiedošais vairākums stundām ilgi diskutē par dažādu gultņu īpatnībām, radiatora demontēšanas ātruma rekordiem vai atgāzu mērīšanas profesionālo aparatūru.
Atgriežoties pie datoriem – mārketinga izpratnē interfeiss ir operētājsistēmas vienīgā un īstā izpausme. Dzirdot vai izlasot šādu konstatāciju, IT tehniskie profesionāļi un uz datoriem [i]pasistie[/i] amatieri (līdzīgi kā BMW fanātiķi) var sākt vētraini iebilst. Protestētāji, paskatieties apkārt! Jūs esat minoritāte, saliņa lietotāju jūrā. Vidējo patērētāju neinteresē kaut kādi garlaicīgi serveri, vadi, skripti, platformas, administrēšana u.c. dīvainības, ja pasaulē ir tik saturīgas nodarbes kā čatošana, blogošana, filmu lejupielāde un datorspēles.
Ja interfeisa statusa paradoksu ir grūti pieņemt, varbūt līdzēs piemērs no cita [i]lauciņa[/i]. Kad kafijas pārdošanas automāts kādas biroju ēkas vestibilā vai centrālajā autoostā [i]norij[/i] naudu vai, apstādamies [i]pusratā[/i], neizsniedz sagatavoto dzērienu, saniknotais pircējs nekad nesaka: “Es novietoju uz uzskaites svariem monētas, kuru skaita un svara kombinācija atbloķēja vairākus algoritmus, sastādīju, apstiprināju un aktivizēju sistēmas elementu secīgas darbības programmu, taču transportējamais objekts iesprūda manipulatora skavās.” Pircējs vienkārši konstatē: “Nolādētā kaste norija naudu! Es iemetu monētas spraugā, spiedu pogas, taču kartona glāzīte neparādījās. Kafija iztecēja uz restēm un pat noķēpāja manu jauno mēteli, bet automāts naudu man neatdeva.” Kaste, sprauga, pogas, kartona glāzīte, kafijas straumīte – visus pieminētos elementus raksturo viena pazīme – tās ir sistēmas vizuāli redzamās daļas. Šī pati situācija atkārtojas attiecībā uz personālo datoru operētājsistēmām: “Es pārvilku failu no loga uz logu, taču dators uzkārās, kursors vairs nekustas.” Logi, pārvilkšana, kursors – sistēmas darbības vizuālie indikatori, kuri lietotāja apziņā ieņem taustāmu, reāli ieksistējošu instrumentu lomu. Šajā uztveres un interpretācijas mehānismā, kas raksturīgs lielākajai sabiedrības daļai, slēpjas [i]Microsoft[/i] spēks – interfeisa izmaiņas var pasniegt kā tehniski jaunus produktus.
[b]Milzis uz māla kājām Kairas pievārtē[/b]
Labākais [i]Microsoft[/i] mārketinga triks bija … sapnis par interneta komunismu, kas iestāsies, pateicoties unikālai operētājsistēmai. Deviņdesmito gadu sākumā Bils Geitss uzsāka tehnisko revolūciju vai lielāko afēru (kurš no variantiem – spriediet paši) IT izstrādes vēsturē – [b][i]Cairo[/i] projektu[/b]. No 1991. līdz 1996. gadam [i]Microsoft[/i] ieguldīja lielu naudu un cilvēkresursus Bila Geitsa futūristiskā sapņa īstenošanā: “Pieskarties informācijai ar pirkstgaliem”. [i]Microsoft[/i] profesionālo izstrādātāju konferencē 1991. gadā tikai gadu [i]Microsoft[/i] nokalpojušais Džims Alčins pieteica [i]Cairo[/i] izstrādi. 1993. gadā pirmais veikums tika demonstrēts un interesantākais šajā stāstā ir fakts, ka [i]Microsoft[/i] jau no paša sākuma brīžiem sauca [i]Cairo[/i] par produktu, bet brīžiem – par tehnoloģiju kopumu.
[img]/images/upload/allchin.jpg[/img]
[b]Džims Alčins 16 gadus vadīja [i]Windows[/i] izstrādi un aizgāja no [i]Microsoft[/i] 2007. gada janvārī, kad [i]Windows Vista[/i] nokļuva pie patērētājiem.[/b]
[i]Cairo[/i] izstrādi neveica izolēta darba grupa – šajā projektā piedalījās lielākā daļa no kompānijas top-programmētājiem un top-dizaineriem. [i]Cairo[/i] projekta vidi plosīja pretrunas un ambīcijas, jo mērķis bija utopisks un līdzīgu risinājumu izstrādē konkurenti (NeXT, Apple) bija sasnieguši taustāmākus rezultātus. Taču sajūta, ka pienācis laiks mainīt vēstures gaitu, [i]Microsoft[/i] gudrajām galvām bija, jo 1991. gadā datoru lietotāji interneta nākotni vēl iztēlojās rožainās krāsās – kā milzīgu informācijas un veiktspējas kopkatlu, no kura cilvēce varēs smelties zināšanas. Par kādu civilizācijas greizo spoguli internets kļuvis mūsdienās, [i]Microsoft[/i] nav jāuzņemas atbildība. Tāds pats liktenis kā internetu, piemeklējis arī visus iepriekšējos komunikācijas un datu glabāšanas tīklus un rīkus, ko [i]homo sapiens[/i] jebkad izgudrojis – tie vai nu tikuši mistificēti, vai pārvērsti par tirgus instrumentiem, kas būtībā ir viens un tas pats. Kāpēc [i]Cairo[/i] operētājsistēmas izstrāde varēja mainīt interneta attīstības virzienu? Projekta stūrakmens bija [i]distributed computing[/i] koncepcija – visi savienojas tīklā un visi ziedo daļu no saviem resursiem. Iespējams, ka notika mēģinājums ievērojami samazināt serveru lomu. Tagad mēs zinām, ka [i]distributed computing[/i] klasiskā problēma ir datoru ierobežotā veiktspēja, individuālo datu nesēju ietilpības limiti, kā arī tīkla ātruma un izplatības ierobežojumi. Dabiskā spēles dalībnieku tieksme gūt peļņu arī nožņaudza tīkla komunisma ideju.
[b]Sākotnējie solījumi:[/b]
– [i]distributed computing[/i] iespējas (diemžēl, tas nebija nekas unikāls, jo konkurenti no NeXT bija pasteigušies pirmie)
– objektu vai datubāzu failu sistēma ar detalizēti klasificējamu objektu glabāšanas mehānismu plakanās failu sistēmas vietā (šādai sistēmai gan nebija komerciālu analogu)
– standartizēta komunikācijas sistēma (kaut kas līdzīgs Lotus Notes)
– standartizēta direktoriju sistēma – (apmēram kā Novell NDS)
– Objektorientēts lietotāja interfeiss – tāds, kurā iespējamas tiešas manipulācijas ar objektiem, kas atrodas uz darba virsmas (uz OS/2 bāzētajām [i]Microsoft[/i] lietotāju interfeisu iestrādnēm tas viss taču jau bija – kāpēc bija jāsola kā inovāciju?)
– Objektorientēta izstrādes vide (NeXT šādu iespēju jau piedāvāja klientiem).
1994. gadā Džims Alčins publiski paziņoja, ka lielākā daļa programmētāju pārsviesti uz [i]Windows 95[/i] sektoru, bet [i]Cairo[/i] parādīsies 1995. gada beigās. Kaut kas nebija kārtībā ar [i]Microsoft[/i] oficiālo viedokli, iespējams, notika iekšējie kari – [i]Microsoft[/i] viceprezidents Maiks Mapls tajā pašā 1994. gadā precizēja Alčina teikto – [i]Cairo[/i] parādīšoties ne ātrāk kā 1996. gadā. Kad iznāca [i]Windows 95[/i], [i]Microsoft[/i] uzsvēra, ka šīs operētājsistēmas interfeiss esot veidots pēc [i]Cairo[/i] interfeisa principiem – kārtējo reizi par gaidītās supersistēmas eksistences pierādījumu tika nosaukts [b]interfeiss[/b].
Vecie lietotāji noteikti atceras nievājošo parunu – [i]Win95[/i] ir [i]Mac89[/i]. Nekā unikāla [i]Windows 95[/i] lietojamībā nebija.
Kad [i]Cairo[/i] izstrādes eposs beidzās, sausais atlikums bija diezgan pieticīgs. Lūk, produkti un rīki, kuros iekļauti [i]Cairo[/i] tehniskās izstrādes [b]atsevišķi fragmenti[/b]:
– [i]Windows 95[/i] lietotāja interfeiss
– [i]Active Directory[/i] (sk. [i]Windows 2000[/i])
– [i]Microsoft Exchange Server[/i]
– [i]Internet Information Server[/i]
– [i]Windows Desktop Search[/i]
Komerciālie mērķi bija sasniegti – lietotāji pacieta [i]Windows 95[/i] trūkumus, jo tuvākajā nākotnē taču bija gaidāma panaceja – [i]Cairo[/i].
[img]/images/upload/early_team.jpg[/img]
[b]Kreisajā stūrī, apakšā. 1978. gads, nekas neliecina par grandiozo nākotni. Vienkārši – Bils.[/b]
Taču 1996. gadā [i]Cairo[/i] projekts atkal publiski tika pasludināts par nākotnes vīziju. Piecus gadus pasniegts kā reāls operētājsistēmu izstrādes sacensības dalībnieks, no kura baidījās konkurenti un kuru gaidīja klienti, [i]Cairo[/i] izrādījās nekas vairāk kā ziepju burbulis. Iznāk, ka [i]Microsoft[/i] profesionāli mulķoja starptautisko sabiedrību, solot revolucionāru produktu, taču beigu beigās izlaida tikai kārtējo, uz DOS uzmontēto [i]Windows[/i] versiju un nepabeigtu, nestabilu jaunas operētājsistēmas kodolu kopā ar [i]Windows NT[/i].
[i]Windows NT[/i] saņēma pūrā apcirptu [i]Windows 95[/i] interfeisu, piedevām, nācās mainīt arhitektūru, lai padarītu [i]NT[/i] ātrāku. Starp citu, profesionālie lietotāji pozitīvi novērtēja šādu lēmumu. Ne reizi pēc šī precedenta [i]Microsoft[/i] vairs nav atteicies no savu operētājsistēmu galvenā mārketinga trika – glīta, taču datoram grūti “paceļama” grafiskā interfeisa, lai padarītu pašu operētājsistēmu ātrāku.
[b]
[url=http://datuve/raksts/1739/Microsoft_marketings____otra_dala]Lasīt otro daļu.[/url][/b]