[b]Rīt – 15. maijā, pēc Latvijas Republikas ministru prezidenta Ivara Godmaņa iesnieguma Saeima lems par uzticības izteikšanu e-lietu ministra amata kandidātei Signei Bāliņai (ZZS). S. Bāliņa, visticamāk, bez aizķeršanās tiks apstiprināta par e-lietu ministri un varēs sākt izstrēbt to haosu, kuru viņai pūrā atstājuši priekšgājēji.[/b]
[q][b]Signes Bāliņas CV[/b] – [url]http://www.saeima.lv/Likumdosana/lik_imag9/LM0429_01.pdf[/url]
[/q]
Pirmā un galvenā problēma, kuru jaunajai e-ministrei būs jāatrisina – kā sabiedrībai pēc iespējas saudzīgāk pateikt, ka e-pārvaldes rati patiešām iestūrēti grāvī un ka e-paraksta pakalpojumi nepiesaista klientus. Nebūs nekāds brīnums, ja S. Bāliņa sašķiros Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāta (ĪUMEPLS) un tā apakšstruktūru personālu [i]graudos[/i] un [i]pelavās[/i], lai pēc tam atdotu sliņķus publiskai saplosīšanai. Sistemātiskas blefošanas un aktīvas darbības imitācijas bēdīgie rezultāti ir acīmredzami – e-paraksta projekts, kuru ĪUMEPLS talantiem bija cītīgi jāuzmana un jāatbalsta, pašlaik gremdē jau tā novārdzināto e-paraksta sertifikāta pakalpojumu sniedzēju – Latvijas pastu (LP).
LP valdes priekšsēdētājs Ivars Krauklis taču publiski atzina, ka e-paraksta sertifikāta tehnoloģijas uzturēšana notiek par [i]Latvijas pasta[/i] naudu un ka šis projekts nav rentabls. I. Krauklis pareizi norādīja – valsts amatpersonas nav izpildījušas savu darba daļu. Pakalpojumi, kuros klienti varētu izmantot e-parakstu, piemēram, e-sarakste ar valsts iestādēm, e-deklarācijas, e-pārskati, e-izziņu pieprasījumi, vienkārši nav ieviesti.
[img]/images/upload/IUMEPL_eed.jpg[/img]
[b]Diemžēl, e-sekretariāts vēl ilgu laiku sabiedrības atmiņā paliks kā iestāde, kuras darbiniekiem patīk garšīgi paēst (arī par valsts naudu) nevis cītīgi strādāt pie e-pārvaldes projektiem.[/b]
Viena no interesantākajām sabiedriskās kontroles koncepcijām, kuru savlaik apsprieda Dānijā – katra valsts un pašvaldību iestāžu lietvedības sistēmās reģistrēta dokumenta e-versijai jābūt publiski pieejamai, vienlaicīgi ievērojot arī personas datu aizsardzības un valsts noslēpuma principus. Vienvārdsakot – viss, kas nav privāts vai specdienestu kompetencē, ir publisks. Šo principu Latvijas e-pārvaldes ieviešanas aktīvisti vienkārši noklusēja. Izpratne par e-pārvaldi mūsu unikālajā postpadomju demokrātijā apzināti reducēta līdz naudas iekasēšanai par e-parakstu. Spēlē piedalās programmnodrošinājuma tirgotājs, sistēmas uzturētājs un klients, kurš maksā par sniegtajiem pakalpojumiem. Programmnodrošinājuma tirgotājs ir baismīgs globālais monstrs ar monopolista tendencēm – [i]Microsoft[/i], sistēmas uzturētājs ir līdz bankrotam novestais [i]Latvijas pasts[/i], bet klients ir jebkura persona, kuras identitāti, neskatoties uz skaļajiem e-pārvaldes lozungiem, vienalga iespējams noskaidrot tikai ar tradicionālajām izziņas metodēm.
[q][b]Fragments no [i]Latvijas pasta[/i] sertifikātu pakalpojumu nodaļas izdotās sertifikātu pakalpojumu specifikācijas. Šis teksts parāda e-parakstu ļoti nepatīkamās krāsās.[/b]
8.1. Pakalpojumu sniedzējs neatbild un neuzņemas nekāda veida saistības par Parakstītāja darbībām un to izraisītajām sekām, kas tiek veiktas, izmantojot viedkarti, sertifikātus un ar tiem saistītajiem papildus pakalpojumiem.
8.2. Pakalpojumu sniedzējs neatbild un neuzņemas nekāda veida saistības par to kā Parakstītāja sertifikātos uzrādīto publisko informāciju izmanto trešās puses.
8.3. Pakalpojumu sniedzējs neatbild par sertifikātā iekļauto datu atbilstību un pareizību, ko iesniedzis Parakstītājs, kā arī par trešo personu izdarītajiem secinājumiem, pieņēmumiem un taisītajiem nolēmumiem un/ vai darījumiem, izmantojot sertifikātā iekļautos datus.[/q]
Saeimā pārstāvētās politiskās partijas izvairās runāt par paveiktajiem darbiem e-pārvaldes ieviešanā, kaut gan šīs pašas partijas kontrolē arī lielākās Latvijas pašvaldības, kuras izgāzušas ievērojamas naudas summas dīvainu, nesaskaņotu darbību veikšanai, piesedzoties ar e-pārvaldes vārdu. Nu kā mūsdienās var izstrādāt katrai pašvaldībai vai valsts iestādei atsevišķu, ne ar ko nesavietojamu un nekur neintegrējamu elektronisko lietvedības sistēmu? Viduvējas firmeles, kuras par bargu naudu štancē valsts iestāžu un pašvaldību mājaslapas un lietvedības sistēmas, (2008. gadā!) turpina spietot ap valsts kabatu kā mušas ap medus podu, kaut gan mums ir e-ministrija, kura varēja izveidot vienotu valsts datu aprites standartu, ieviest sistēmu un kontrolēt tās uzturēšanu. Ja Signe Bāliņa uzdrošināsies runāt par valsts monopolu valsts un pašvaldību iestāžu informācijas sistēmu izstrādē un uzturēšanā, rezultāts var būt pat IT izstrādes valsts aģentūra – privātsektora parazītu bieds un profesionāļu sens sapnis.
[img]/images/upload/deaf_dumb_blind.jpg[/img]
[b]Bez vienota e-lietvedības standarta [i]iestāžu–iedzīvotāju[/i] un [i]iestāžu–iestāžu[/i] e-sarakste, lietojot dokumentus ar e-parakstu, nav iespējama.[/b]
Bijušie e-ministri – Jānis Reirs un Ina Gudele, nav varējuši sakarīgi paskaidrot, kā Latvijas valsts arhīvam noglabāt digitālus dokumentus ar e-parakstu. Valsts nevar noslēgt beztermiņa līgumu uz mūžīgiem laikiem ar konkrētas šifrēšanas tehnoloģijas uzturētāju, bet šis šifrēšanas tehnoloģijas uzturētājs savukārt nevar garantēt uz mūžīgiem laikiem konkrētas šifrēšanas metodes un ar to saistīto tehnisko ierīču uzturēšanu. Piemēram, personāla dokumentu glabāšanas termiņš ir 75 gadi. Vai Latvijas valsts turpmākajos 75 – 100 gados varēs atļauties aprūpēt pagrabos nobāztus, aizvēsturiskus (mūsu laika) datu nesējus, šifrēšanas programmatūru un ar to saistītās datoru perifērijas ierīces, saglabājot e-dokumentiem juridiska dokumenta spēku un statusu? Šis ir e-pārvaldes lielākais klupšanas akmens, jo globālais monstrs [i]Microsoft[/i], ērti iesēdies Latvijas valsts IT struktūrā, no savu produktu uzturēšanas atsakās nepieklājīgi ātri. Kas notiks pēc pārdesmit gadiem, neviens nevar prognozēt. Māla plāksnītes, bērza tāss, pergaments, papiruss, aukliņas ar iesietiem mezgliem un papīrs (atšķirībā no digitālajiem datu nesējiem) izturējis laika pārbaudi, tāpēc var izrādīties, ka e-dokumentiem arhivēšanas stadijā tomēr būs nepieciešamas drukātas kopijas ar triviāliem zīmogiem un parakstiem. Drukātas kopijas viennozīmīgi ir e-pārvaldes kapakmens – ja viss atduras turpat, kur sācies, nav vērts iepīties šajā jezgā.
Pie valsts budžeta [i]piesūkušos[/i] populistu vīterošana par e-paraksta labumiem un gaišo e-nākotni neatceļ vienkāršo patiesību – Latvijas valsts arhīvs nepieņems valsts iestāžu un privātuzņēmumu dokumentus, kuri jau pēc pāris gadiem var izrādīties nederīgi notikumu gaitas restaurācijai strīdos, piemēram, par kāda Latvijas iedzīvotāja darba stāžu un viņam pienākošos pensiju.