Pēdējā laikā esmu ķēries klāt grāmatu lasīšanai. Pārsvarā lasu reālu cilvēku liecības – to cilvēku, kas ir strādājuši KGB, CIP, FIB utt instancēs. Tiešām ļoti aizraujoši. Bet par to citreiz.
Mazliet palasot, es sapratu to, ka varbūt jāpaprovē apkopot fakti un saprast par to, kas īsti stāv aiz jēdziena Internets.
Dauziem, pat ļoti daudziem internets ir ļoti šauras pielietojamības palīgrīks – pamatinformācijas ieguve un apmaiņa ar to. Šādiem cilvēkiem neinteresē tas, kas īsti ir lācītim vēderā… Bet vai vajadzētu?
Interneta pirmsākumi meklējami jau 50. gados, kad izmantojot tīklu centās saslēgt kopā vairākus datorus tādējādi paaugstinot noderību. Taču tikai 90. gadā uzradās tas, ko mēs mūsu dienās dēvējam par WWW – World Wide Web. Laika periodā no 1992. gada līdz mūsu dienām, interneta lietotāju skaits ir pieaudzis ļoti daudz reižu.
Nu lūk – līdz ar lietotāju skaitu, kuriem viss ir vienalga, pieauga arī to interneta lietotāju skaits, kuriem tomēr interesē viss visos sīkumos, kuri izmanto internetu nevis kā saziņas līdzekli, kas tikai pārnēsā datus, bet gan kā kontroles rīku un pat ieroci.
Valdībai nekad nebūtu izdevīgi, lai pastāvētu struktūra, kas ir reāli nekontrolējama un nepakļaujama. Šādam mērķim, protams, tika radīts TCP/IP un citas patīkamas lietiņas, lai tomēr dators iegūtu identitāti. Bet vai ar to pietika? Nē!
Reāli Latvijā ir ap 400 000 interneta lietotājiem. Vidēji katrs dienā nosūta ap 500Mb datu… Bet jāņem vērā to, ka ne visi lieto internetu tādos apmēros, tāpēc samazināsim skaiļus – 50 000 lietotāju un 200Mb datu dienā! Es skaitīju gan iekšzemes, gan ārzemes resursus. Kopā sanāk 50 000 * 200 = 10 000 000 Mb dienā. Daudz! Bet vai tiešām? 1 000 Mb = 1Gb, 10 000 Mb = 10Gb. Taču šie te 10 000 000 ir veseli 10 Terabiti datu dienā. Nu lūk – jau pastāv aparatūra, kas to spēj nomaršrutēt, izdalīt un citādi apstrādāt.
Latvija, manuprāt, nav tā vieta, kur vajadzētu pielietot datu kontroli, bet ārzemes – gan! Mēs varam būt pilnīgi pārliecināti par to, ka ārzemju trafiks tiek žurnalēts. No vienas pašas Latvijas dienā ir jāpieraksta apmēram desmitā daļa no visa trafika, kas vien ir 1Tb dienā.
1Tb dienā ir aptuveni 400Gb/h, kas savukārt ir 100Mb/s. Tas nav nekas liels. To ir iespējams nomaršrutēt un apstrādāt atbilstoši “valstiskajām vajadzībām”. Iespējams, ka izejas dati nav precīzi, bet tas nemaina domu! Paskatīsimies uz gigantu Google – tas ir iekešojis tik daudz lapu, ka paliek bail, un vai tad cilvēkiem, kuriem nauda un resursi ir neierobežotā daudzumā, to pašu atkārtot būtu neiespējami? Tiešām nē!
Nu lūk – visa informācija par to, ka mēs vispār eksistējam internetā, viss sākot no vienkāršiem DHCP žurnāliem, beidzot pat ar sarežģītām mainframe sistēmām, kas pieraksta katru mūsu darbību…
Varbūt kāds vēlas kliegt, ka datus var šifrēt, tas nav reāli utt. Paskatīsimies uz Ķīnu! Pamēģiniet pa Ķīnas meilserveriem padzenāt kādus dokumentus ar atslēgvārdiem, kas vēsta valdībai par sliktu – ātri vien nokļūsi aiz restēm! Komunistiskais režīms. Bet vai tad amerikāņi dziļi sirdī nav lielāki komunisti kā pats Staļins?
Un par datu kriptēšanu: Mana versija ir tāda, ka ir iespējams atlauzt jebkuru algoritmu izmantojot specifiskas metodes, iedomājamā laika periodā. Tie risinājumi, kas ir tagad – tos ir radījuši tikai cilvēki, un tie pastāv tikai tādēļ, ka kāds ir ļāvis tiem attīstīties, jo redzējis potenciālu iespēju uzzināt to, ko citi uzskata par neuzzināmu un grib glabāt drošībā…