[b]Mobilo sakaru tīklu īpašnieki Latvijā jau kopš 2001. gada centušies pēc iespējas mazāk runāt par tām 3G mobilo telefonu problēmām, kas saistās ar pašu operatoru nespēju pielāgoties telefonu ražotāju uzstādītajiem standartiem.[/b]
Videozvana labumu ieviešana tika ilgstoši atlikta, taču arī pēc jaunā sakaru standarta aktivizēšanas 3G mobilie telefoni uzvedās, maigi izsakoties, dīvaini. Tāpēc atbildība par, piemēram, [i]Nokia[/i] N sērijas reputācijas katastrofālo kritumu Latvijā, manuprāt, krietnā mērā gulstas uz LMT un TELE2 pleciem. Protams, arī mobilo telefonu ražotāji bijuši nepiekāpīgi, izlaizdami tirgū t.s. nākotnes modeļus un piespiezdami operatorus investēt miljardus dolāru, jēnu un eiro sakaru tīklu attīstībā. Latvijā mobilo sakaru globālās problēmas atbalsojās pēc mums raksturīgā provinciālā standartscenārija – runājām par lielām lietām, taču aizmirsām sīkumus. Patērētājiem neviens nepateica, ka 3G tīklā mobilais telefons akumulatoru arī gaidīšanas režīmā nosēdina ātrāk nekā GSM tīkla režīmā. Nepieciešamā informācija vienkārši nenonāca līdz tirgotājiem, žurnālistiem un algotajiem veikalu darbiniekiem. Tirdzniecības sektorā mobilo sakaru tehniskie speciālisti ir retums, tāpēc patērētāju pretenzijas neviens neprata pāradresēt pareizajā virzienā. Garantijas servisos 3G telefoni bez pamatota iemesla katrreiz stāvēja 2-3 mēnešus un atgriezās uz meistara galda pat 3 – 4 reizes. Jaunās tūkstošgades patērētājs nelīdzinās pirmajiem Latvijas mobilo sakaru lietotājiem, kuri bija tendēti iepazīt ierīces darbības principus un lietošanas noteikumus – pašlaik tehnofobija, svešvalodu nezināšana un pārprastas patērētāja tiesības dominē tirgotāju un klientu attiecībās. Patērētāju tiesību aizsardzības centru (PTAC) ar sūdzībām bombardē histēriski ļautiņi, kuri vienkārši nav pacentušies iepazīties ar tehnoloģijas priekšrocībām un trūkumiem, taču gatavi sūdzēties līdz Augstākajai tiesai. Dažam labam patērētājam līzingā pirktais mobilais telefons, braucot nereģistrētā BMW ar ātrumu 150 km/h pa neasfaltētu ceļu uz ciema veikalu pēc kārtējās viskija kastes un nepilngadīgām meitenēm, Kangaru kalnos starp divām gravām pēc ietriekšanās bērzā uz nepilnu minūti bijis ārpus zonas un vainīgs, protams, ir telefona pārdevējs. Ne pārāk smieklīgs gadījums, taču veikalnieki izstāstīs ne tādus vien un arī ambiciozi patērētāji atpazīs sevi.
Starp citu, lielākā daļa no mobilo telefonu pircējiem tā arī nesaprata, ka 3G pakalpojumi vēl ilgus gadus attieksies tikai uz Rīgu un (perspektīvā) dažām citām Latvijas pilsētām. Tas gan nav iemesls atteikties no moderniem mobilajiem telefoniem – multimediju modeļi ir labi arī bez videozvana. Nenoliedzami, videozvana kamera paaugstina preces cenu, taču tas nav uz ilgu laiku – tirgū parādījušies vairāki budžeta klases 3G telefoni, piemēram, [i]Nokia[/i] 6555.
[img]/images/upload/nokia_3g.jpg[/img]
[b][img=/images/uplaod/xxx.jpg]3G – sīka piktogramma (kreisajā augšējā stūrī), kuras nozīmi lielākā daļa no lietotājiem tā arī nesaprata[/img][/b]
Duālais režīms ar labāk vai sliktāk izstrādātu starprežīmu pārejas mehānismu lielākajā daļā no 3G tālruņiem ir noklusētais. Izšķirošajā brīdī tas bija nopietnākais klupšanas akmens – piemēram, interneta veikali, kuri izpilda klientu pasūtījumus, neatverot iepakojumus un negrābstoties ap precēm, saņēma patērētāju dusmu lielāko daļu, jo iestatījumos nenomainīja 3G pret GSM. TELE2 par 3G pakalpojumu ieviešanu lielījās jau 2005. gada 29. novembrī – kā tas turpinājās, mēs visi zinām. TELE2 solīja, ka vietās, kurās vēl nav izveidots 3G tīkla pārklājums, tālrunis automātiski pārslēgsies uz jau ierasto GSM tīklu. Praksē novērota ikdienas problēma – 3G mobilā telefona īpašnieks domā, ka ir visiem sasniedzams, jo ekrānā uzrādās operatora logo un zonas indikators, taču pāris dienas vēlāk viņš saņem ziņu no saniknotajiem draugiem, ka nav bijis sazvanāms un tāpēc ilgi plānots biznesa darījums vienkārši aizgājis gar degunu. Interesants vēsturisks fakts – lai gan vieglu, automātisku pāreju starp GSM un 3G tīklu duālajā režīmā publiski solīt riskēja TELE2, sliktāku reputāciju ieguva LMT, jo, atšķirībā no TELE2, praksē vismaz spēja nodrošināt 3G standarta darbību. Satrakojušies LMT klienti uzbruka veikaliem, rādīdami, piemēram, [i]Nokia[/i] 6280, 6288, N70, N72, N73, N80, N91, N93 un pat E65, kā arī [i]Sony Ericsson[/i] K800, W850i, W880i un W950i, kas pašos atbildīgākajos brīžos kļuva par nelietojamām lūžņu čupām bez [i]zonas[/i]. Prestižos modeļus uzskaitīju apzināti, jo katra šāda telefona atgriešana grauj tirgotāja reputāciju. Cita patērētāju grupa – piemēram, [i]Nokia[/i] E61 pircēji, kuri pazīstami kā rūdīti tehnomāni, gan nedumpojās, jo, acīmredzot, paši izprata problēmas būtību un nemeklēja vainīgos. Ar TELE2 un LMT biznesu vienkārši kaut kas nav kārtībā, ja tirgus jaunie spēlētāji, piemēram – BITE, daudz pārliecinošāk var runāt par 3G tīkla pārklājumu septiņās lielākajās Latvijas pilsētās.
Klasisko konfliktu starp mobilo sakaru operatoriem un mobilo sakaru līdzekļu ražotājiem, iespējams, mīkstinās [i]Nokia[/i] 6124 Classic. Tas ir savdabīgs viedtelefons, kurš speciāli pielāgots interneta lietotāju vajadzībām. Kas gan cits, ja ne [i]Vodafone[/i], ir [i]Nokia[/i] speciālais klients, kurš spējis pielauzt somu gigantu uz kompromisu – pateicoties dažiem būtiskiem risinājumiem, 3G tīklā ar šo telefonu būšot iespējams lejuplādēt datus gandrīz desmit reizes ātrāk nekā līdz šim. Mans personīgais viedoklis – [i]Symbian[/i] gremdē visu šo pasākumu, taču pagaidām citu komerciāla līmeņa alternatīvu nav