Mobilā datu pārraide un tās iespējas, 1. daļa

Rakstā aplūkoti mūsdienu mobilās datu pārraides risinājumi, izmantojot mobilās telekomunikācijas (GSM tīklu). Apskatītas arī katra risinājuma stiprās un vājās puses, kā arī iespējamās izmaksas. Raksts vairāk paredzēts cilvēkiem, kas tikko sākuši lietot šīs funkcijas. Pieredzējušajiem lietotājiem šī rakstu sērija diez vai šķitīs interesanta, jo ar vairumu iespējām viņi jau ir iepazinušies no prakstiskās pieredzes, bet, iespējams, arī viņi atradīs šeit ko jaunu vai noderīgu.

Kad 1992. gada sākumā Latvijā parādījās pirmie NMT (Nordic Mobile Telephone) 450i sistēmas analogie mobilie tālruņi, tikai retais varēja iedomāties, cik ātri milzīgu popularitāti iekaros mobilie sakari un datu pārraides risinājumi. Tas bija laiks, kad Rīgā bija tikai 320 (!) mobilo telefonu abonentu, bet 1992. gada beigās to skaits palielinājās līdz 500. Jāsaka, ka pirmie NMT sistēmas tālruņi vispār pēc izskata atgādināja ķieģeļus un praktiskai lietošanai arī nebija sevišķi ērti.

Pirmie NMT sistēmas tālruņi
Pirmie NMT sistēmas tālruņi

Bet tam NMT tīkla pārklājums bija koncentrēts tikai virs lielākajām pilsētām, tāpēc par īstiem mobilajiem sakariem tos varēja uzskatīt tikai pēc kāda laika, kad bija paplašināts tīkla pārklājums.

Mobilo komunikāciju sektors droši vien tā arī būtu turpinājis nīkuļot (Latvijā, līdz tikai ieviesta GSM sistēma, bija tikai aptuveni 8300 MNT abonentu), ja vien 1995. gadā Latvijā (pasaulē tas notika ievērojami ātrāk) nebūtu ienākusi jauna mobilo telekomunikāciju sistēma – GSM (Global System for Mobile Communications). GSM sistēma bija principiāli jauns risinājums, jo tā bija digitāla un tādējādi novērsa galvenos NMT trūkumus – drošību (izmatoja datu enkripciju), skaņas pārraides kvalitāti (izmantoja digitālo audio kodēšanu un pārraidi) un paša tālruņa aparāta izmēru un svaru (digitālās sistēmas aizņēma ievērojami mazāk vietas un svēra mazāk, nekā analogās).

Nokia 2110
Viens no pirmajiem Latvijā lietotajiem GSM tālruņiem – Nokia 2110

Iesākumā abonenti nenovērtēja GSM sistēmas potenciālās iespējas, jo vairums bija pilnīgi apmierināts ar tam laikam lielisko skaņas un sakaru kvalitāti, bez tam tad arī bezvadu datu pārraide vēl bija svarīga tikai ļoti šauram lokam lietotāju. Tiesa, niecīgajā GSM datu pārraides lietošanas aktivitātē lielā mērā bija vainojama pati sistēma, jo tajā laikā tā spēja nodrošināt tikai 9600 bitu sekundē lielu datu pārraides ātrumu. Tas bija pietiekami, lai būtu iespējams pārsūtīt faksimila ziņojumus (1. vai 2. klases ar ātrumu no 2400 līdz 9600 b/s). Saprotams, ka ar šādiem tehniskajiem parametriem daudzmaz nopietna datu pārraides izmantošana nebija iespējama; to izmantoja galvenokārt faksimilu ziņojumu pārraidei, kā arī lai izmatotu Internetu apvienojumā ar portatīvo datoru un datu kabeli. Šajā laikā, lai izmatotu faksu vai datu pārraidi, bija nepieciešami speciāli numuri, ko bija iespējams par atsevišķu maksu pieslēgt.

Nākamais solis, kas vairumam lietotāju parādīja, ka mobilos telefonus iespējams izmantot ne tikai balss pārraidei, bija SMS (Sort Message Service) ieviešana. SMS jeb īsziņa ir 160 simbolus garš teksta kopums, ko iespējams sūtīt, izmantojot GSM sistēmas mobilos tālruņus. Sākumā vairums lietotāju izturējās pret šo jauno pakalpojumu visai skeptiski, bet tad jaunieši ātri aptvēra, ka šādi iespējas itin veiksmīgi komunicēt ar pārējiem, un tā ledus sakustējās.

Iedvesmoti no SMS panākumiem, SIA „Latvijas Mobilais Telefons” 2000. gada vidū sāka piedāvāt principiāli jaunu pakalpojumu WAP jeb Wireless Application Protocol. Tajā laikā ideja šķita grandioza – iespēja sērfot Internetā, izmantojos mobilo tālruni. Tomēr uzreiz pēc prezentācijas un pirmajiem izmēģinājumiem, kļuva skaidrs, ka viss šis ir bijis tikai pamatīgs fiasko – klientu aktivitāte bija ļoti zema. Un nebija arī grūti saprast klientu neieinteresētību lietot WAP pakalpojumus. Pirmais un galvenais šīs sistēmas trūkums bija (un joprojām ir) nespēja apskatīt HTML lappuses. WAP spēj atpazīt tikai WML (Wireless Markup Language) lappuses. Šīs lappuses bija iespējams veidot tikai monohromatiskas (WAP specifikācija 1.1 un 1.2.1). Turklāt tā laika mobilo telefonu displeju izšķirtspēja nepārsniedza 128*128 pikseļus, kas, protams, ir nepietiekami, lai komfortabli aplūkotu pat vienkāršākās lappuses. Vēl jāpiebilst, ka tajā laikā WAP izmantošanai bija nepieciešams datu pieslēgums (parādījās arī iespēja izmatot tikai izejošos datu zvanus, respektīvi, bez sava datu numura), kuru tarificēja pēc laika, nevis datu apjoma. (Pašreiz jau ir pieejama WAP 2.0 versija, kas nodrošina iespēju ar to atbalstošu mobilo tālruni aplūkot arī krāsainas WAP lappuses, pat ar nelieliem zīmējumiem.)

Attēls ar WML lapu Siemens C35 mobilā telefona WAP pārlūkā
Attēls ar WML lapu Siemens C35 mobilā telefona WAP pārlūkā

Tomēr progress šajā jomā bija neapturams, un jau 2001. gadā SIA „LMT” ieviesa pakalpujumu HSCSD (High Speed Circuit Switched Data). Tas tika balstīts uz tajā laikā pasaulē jau popularitāti ieguvušās CSD (Circuit Switched Data – Ķēžu Komutācijas Princips) tehnoloģijas. Pirmo reizi bija reāla iespēja pārsniegt GSM sistēmas standarta iespējas un teorētiski sasniegt tam laikam reibinošu ātrumu – līdz pat 43,2 Kb/s. Protams, ka reālais datu pārraides ātrums ir daudz mazāks – aptuveni 5-20 Kb/s. Šo relatīvi lielo ātrumu fluktuāciju intervālu var izskaidrot ar GSM tīkla noslodzes un kanālu izdalīšanas īpatnībām, kā arī ar pārklājuma stiprumu.

Tomēr HSCSD piemita būtisks trūkums – tā cena, pareizāk sakot, tas, ka tarificēts tika sakaru seansa garums, nevis reālais pārraidīto datu daudzums. Turklāt šīs funkcijas lietošanas laikā tālrunis bija neizmantojams balss pārraidei, respektīvi, aizņemts.

Visas šīs problēmas atrisinājās, kad 2003. gada sākumā Latvijā bija pieejama GPRS datu pārraide. GPRS (General Packet Radio Service jeb Vispārējs datu pakešu pārraides pakalpojums) pamatos atšķiras no GSM sistēmas darbības – ja tradicionālā CSD izmanto datu zvanu kā informācijas nesēju (tas nozīmē, kā pārraida „viengabalaini” pa izdalīto kanālu), tad GPRS izmanto datu sadalīšanu paketēs (analogs IP telefonijai un TCP/IP protokoliem). Šādai tehnoloģijai ir milzīgas priekšrocības, salīdzinot ar datu zvanu – teorētiski ātrums var pat sasniegt 115-120 kB/s. Vēl jāmin arī tas, ka tālruņa līnija visu laiku paliek brīva, tāpēc datu pārraide vairs netraucē tālruņa primārajam uzdevumam – balss pārraidei. Arī šādas tehnoloģijas izmantošana ir izdevīga no finansiālā aspekta, jo tiek tarificēts datu pārraides apjoms, nevis izmantotais laiks.

Diemžēl arī GPRS lietotājus iesākumā sagaidīja neliela vilšanās, jo, kad LMT veica šī pakalpojuma ieviešanu testa režīmā, vēl nebija optimizēta tīkla infrastruktūra šīs tehnoloģijas lietošanai. Reāli tas izpaudās kā pārtraukumi datu pārraides procesā, bieži zems pārraides ātrums un nespēja izveidot GPRS savienojumu ar tīklu. Lielākais GPRS „ienaidnieks” ir pakešu zaudēšana vai to novēlota piegāde uz citu punktu. Ir izstrādāti īpaši kļūdu korekcijas algoritmi, kuri nodrošina pakešu pārraides precizitāti un to nemainību pārraides procesā. Gadījumā, ja tiek konstatēta paketes „bojājums” vai zaudējums, tā tiek sūtīta atkārtoti, kas, protams, krasi pazemina datu pārraides ātrumu. Piemēram, reālais GPRS ātrums Rīgā svārstās no 20-25 līdz pat 35-40 Kb/s – atkarībā no tīkla pārklājuma stipruma un noslodzes. Ļoti reti ir novērots ātrums pat virs 45 Kb/s.

Laikā, kad tika rakstīts šis raksts, EGDE tehnoloģija vēl nebija pieejama, pareizāk sakot, bija pieejama testa režīmā, bet diemžēl ar to atbalstošu mobilo tālruni tā arī neizdevās pieslēgties EDGE.

Mobilo datu pārraides tehnoloģiju izmantošana, lietojot datoru.

Pieņemsim, ka jūs esat iegādājušies piezīmjdatoru un, protams, vēlaties sākt izmantot mobilo un/vai bezvadu datu pārraides tehnoloģiju priekšrocības. Pirmais, kas būtu jānoskaidro, ir, kādas ir piezīmjdatora savienošanas iespējas ar mobilo tālruni. Visērtāk būtu izmantot datora PCMCIA portu, kurā instalēt Nokia D211 datu karti.

Nokia D211 datu karte
Nokia D211 datu karte

Šāds variants ir viens no ērtākajiem, jo Nokia D211 GSM SIM karte tiek ievietota pašā kartē, tāpēc atkrīt nepieciešamība pēc atsevišķa mobilā tālruņa un arī pieslēguma veida izvēles, ar ko sasaistīt piezīmjdatoru ar mobilo tālruni. Tas nozīmē, ka nav jāuztraucas arī par tālruņa akumulatora baterijas uzlādes līmeni (karti baro piezīmjdatora akumulators). Arī uztveršanas kvalitāte ir pilnīgi pieņemama – kartē iebūvētā iekšējā antena nodrošina labu signāla uztveršanu un noraidīšanu. Vienīgi nelielas problēmas sagādā kartes vadības programmatūra – tās „uzkāršanās” gadījumā var rasties vajadzība veikt piezīmjdatora pārlādi. Par 170 Ls (tieši tik Nokia D211 karte maksāja šī raksta tapšanas brīdī) šis ir jāuzskata par labāko un ērtāko mobilo datu pārraides risinājumu, kurā apvienota gan pieņemama cena, gan patiešām ērta lietošana.

Nākamā iespēja ir izmantot piezīmjdatoru savienojumā ar mobilo tālruni, izmantojot BlueTooth tehnoloģiju. Uzreiz jāsaka, ka visbiežāk ražotāju dotie BlueTooth tehniskie parametri ir pārspīlēti, piemēram, Nokia 6310i it kā nodrošinot BlueTooth savienojumu ar atbilstošu piezīmjdatoru pat līdz 10 metriem attālumā, pat spējot pārvarēt šķēršļus. Reālajā dzīvē situācija gan ir mazliet savādāka – patiešām ir iespējams pat pārsniegt 10 metru attālumu starp ierīcēm, vienīgi tad dramatiski samazinās datu pārraides ātrums. Šis savienojuma veids ir efektīvs tikai tad, ja attālums starp ierīcēm ir mazāks par 5 metriem, un šķēršļi ir ļoti plāni (apģērbs). Protams, ka betona sienas nav pa spēkam šai tehnoloģijai, lai arī atsevišķos gadījumos ir iespējams veikt datu pārraidi pat cauri sienām, tikai tad ātrums ir ļoti mazs un bieži zūd savienojums. Vienīgā joma, kur BlueTooth ir ļoti noderīgs, ir bezvadu brīvroku sistēmas.

Vēl viens veids, ka pievienot mobilo tālruni piezīmjdatoram, ir izmantot infrasarkano staru saiti jeb IrDa. Uzreiz jāsaka, ka šis savienojums darbojas tikai tiešas abu ierīču redzamības zonā, ja nav optiski necaurspīdīgu šķēršļu, kas, protams, nav ērti, jo nepieciešams, lai starp abām ierīcēm vienmēr nebūtu šķēršļu, bet tam tām jāatrodas vienai pret otru – nav laba doma mēģināt izmantot IrDa, piemēram, autobusā, kas brauc pa nelīdzenu ceļa segumu.

Daudzi cilvēki jautā, kā būtu iespējams pieslēgt mobilo tālruni pie stacionārā datora, kuram nav IrDa porta. Atbilde ir pavisam vienkārša: jāizmanto speciāls adapteris. Piemēram, MA620 ir lielisks risinājums, jo tas ir mazs, lēts (maksā aptuveni Ls 25) un ērti pievienojams galda datoram, izmantojot USB portu.

MA620
MA620

Kā pēdējo apskatīsim veco, bet labo datu kabeli. Šķiet, ka tas ir nepelnīti aizmirsts, jo tā iespējas būtiski neatpaliek no citu risinājumu piedāvātajām. Galvenā priekšrocība ir relatīvais vienkāršums, (parasti) zemā cena un savienojuma drošums: atšķirībā, piemēram, no IrDa, datu kabelis labi nodrošina savienojumu, arī ja nepieciešams vienlaicīgi pārvietot gan, datoru, gan mobilo tālruni. Mīnus, protams, ir tas, ka abas šīs ierīces uz sakaru sesijas laiku paliek savā starpā saistītas.

Seriālā datu kabeļa piemērs Nokia tālrunim
Seriālā datu kabeļa piemērs Nokia tālrunim

Salīdzinot dažādu mobilo datu pārraides risinājumus pēc to ātrdarbības, drošuma un izmaksām, kā arī to savienojuma veidu ar datoru galvenos tehniskos parametrus (kas ātrdarbības ziņā ir ļoti līdzīgi), jāsecina, ka pašreiz visizdevīgākais mobilais datu pārraides risinājums ir LMT GPRS, kam seko LMT HSCSD. Lai arī GPRS nedaudz atpaliek ātrdarbības ziņā, tomēr tas jūtami apsteidz HSCSD izmaksu veidā, tāpēc vienkāršam lietotājam būtu ieteicams izvēlēties tieši LMT patstāvīgo GPRS pieslēgumu (pieslēgšana – Ls 3,54; abonēšana – Ls 1,18 mēnesī; maksa par 1 MB informācijas – 0,20 Ls sākot no 6. megabaita, jo pirmie 5 ir bezmaksas).

Kā izdevīgāko mobilo datu pārraides tehnoloģiju pieslēguma risinājumu piezīmjdatoram jāatzīst Nokia datu karti D211, jo tai ir relatīvi zema cena, lielas iespējas (ne tikai GPRS, bet arī WLAN, kas varētu būt aktuāls vecākiem piezīmjdatoru modeļiem, kuri nav apgādāti ar bezvadu tīkla karti vai Centrino tehnoloģiju, kurā tā ir jau integrēta). Šim risinājumam seko BlueTooth un Datu kabelis. Kā visneizdevīgākais jāatzīst infrasarkanās staru saites jeb IrDa savienojums tā nestabilitātes un apgrūtinātās lietošanas dēļ.

Nākamajā rakstā parunāsim par mobilo datu pārraides tehnoloģiju programmatūru, kā arī salīdzināsim vairāku ražotāju veidoto programmu ērtumu un efektivitāti. Tiks runāts arī par citām iespējām, ko sniedz šīs programmas, piemēram, iespēju pašam komponēt polifoniskās melodijas vai fona attēlus savam mobilajam tālrunim.

Share on facebook
Share on twitter
Share on linkedin
Share on whatsapp

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Datuve.lv – IT un Tehnoloģiju ziņas || Copyright © 2004-2020 || Kontaktinformācija: info@datuve.lv  || Contact Us