Vai Visums ir hologramma?

Trīsdimensiju hologrāfijas jeb eksponātu dubultnieki ir ne vien vizuāli efektīvs reklāmas triks starptautiskās augsto tehnoloģiju izstādēs, bet arī daudzās nozarēs iecienīts dizaina elements. Hologrammas izmanto gan īpatnējos 3D mākslas darbos, gan video un TV sistēmās, gan sporta precēs un apģērbos, gan modernās lidmašīnās un auto. Hologrammas lieto aizvien plašāk, un mēs esam raduši tās uztvert kā kaut ko košu, spīdīgu, acij tīkamu. Tomēr šoreiz palūkosimies uz hologrammu dziļāko būtību un to, cik daudz fantastiska par tām atklājuši zinātnieki gadu desmitiem ilgos pētījumos.

Kas ir hologramma?
Hologramma ir attēls, kas radīts ar lāzera stara palīdzību. Tas ļauj saglabāt trīsdimensiju informāciju par hologrammas oriģinālu. Ar vienu vienīgu baltas gaismas avotu attēls tiek reproducēts un parādās 3D veidā tieši tāpat kā oriģināls. Attēls var projicēties dziļi hologrammas iekšpusē vai arī it kā karāties no tās laukā. Nav iespējams nokopēt un attēlot šos unikālos vizuālos efektus, tiem ir arī ļoti spēcīgi drošības risinājumi un brenda aizsardzība.
Hologrammas pirmsākumi meklējami jau 1947. gadā, kad Deniss Gabors saņēma Nobela prēmiju par interferences raksta teoriju. Pēc šīs teorijas katrs viļņa galotnes raksts satur pilnīgu informāciju par tā oriģinālo avotu un šo informāciju var saglabāt uz filmas un pavairot. Tāpēc to sauc par hologrammu. Hologrāfija ir vienīgais vizuālais informācijas ieraksta un atskaņošanas process, kas spēj ierakstīt trīsdimensiju pasauli divu dimensiju ieraksta vidē un atskaņot/reproducēt oriģinālo objektu vai ainu kā trīsdimensiju attēlu.

Kā sazinās atomu daļiņas?
1982. gadā Parīzes universitātes zinātnieki fiziķa Alēna Aspekta (Alain Aspect) vadībā veica vienu no svarīgākajiem 20. gadsimta eksperimentiem. Viņi atklāja, ka noteiktos apstākļos tādas atoma daļiņas kā elektroni spēj pēkšņi sazināties cita ar citu neatkarīgi no attāluma, kas tās šķir. Nav svarīgi, vai tās atrodas 10 pēdu vai 10 miljardu jūdžu attālumā. Turklāt katra daļiņa, šķiet, zina, ko dara kāda cita. Problemātiski ir vienīgi tas, ka šāda teorija satricina Einšteina tēzi par to, ka nekāda sazināšanās nav iespējama ātrāk par gaismas ātrumu.
Tomēr citi zinātnieki nāca klajā ar vēl radikālākām teorijām. Piemēram, Londonas universitātes zinātnieks fiziķis Deivids Boms (David Bohm) uzskata, ka Aspekta atklājumi nozīmē, ka objektīvā realitāte vispār neeksistē, neraugoties uz tās acīmredzamo materialitāti, Visums ir milzīga hologramma ar daudzām smalki izstrādātām detaļām. Lai saprastu, kādēļ Boms izteicis šādu biedējošu apgalvojumu, nedaudz jāiedziļinās hologrammas būtībā.
Īstenībā hologramma ir trīsdimensiju fotogrāfija, kura izveidota ar lāzera palīdzību. Lai radītu hologrammu, fotografējamais objekts vispirms tiek it kā izpeldināts lāzera stara gaismā. Tad otrs lāzera stars izveidojas no pirmā stara atstarotās gaismas, un izveidotais interferences raksts (vieta, kur abi lāzeru stari savienojas) tiek fiksēts uz filmas. Kad filma tiek attīstīta, redzams it kā nenozīmīgs gaismas virpulis un tumšas līnijas. Toties tad, kad šo attīstīto filmu apgaismo ar citu lāzera staru, kļūst redzams oriģinālā objekta trīsdimensiju attēls.
Šādu attēlu trīs dimensijas tomēr nav vienīgā nozīmīgā hologrammu īpašība. Ja, piemēram, rozes hologramma tiek sadalīta uz pusēm un pēc tam apgaismota ar lāzera staru, katra no pusēm tomēr izskatīsies kā vesels rozes zieds. Pat, ja attēls tiktu sadalīts vēl sīkākās daļiņās, katra no tām joprojām saglabātu informāciju par veselu oriģinālo objektu un to arī attēlotu, – tikai mazāku.
Boms uzskata, ka atomu daļiņas spēj saglabāt kontaktu cita ar citu (neatkarīgi no attāluma!) nevis tāpēc, ka tās sūta cita citai mistiskus signālus, bet gan tāpēc, ka to atšķirtība (tātad – arī attālums) ir iluzora. Viņš uzskata, ka realitātes dziļākajā līmenī šīs daļiņas nevis eksistē neatkarīgi, bet ir tā paša bāzes elementa paplašinājumi.
Lai palīdzētu labāk izprast šo teoriju, Boms piedāvā šādu piemēru. Iedomājieties akvāriju, kurā peld zivs. Iedomājieties arī, ka nevarat akvāriju aplūkot tieši, bet jūsu priekšstatu par to veido divas televīzijas kameras, no kurām viena vērsta pret akvārija priekšpusi, bet otra – pret sāniem. Kad skatāties abos televizora monitoros, varat pieņemt, ka zivis, kas redzamas uz katra ekrāna, ir divas dažādas būtnes. Turklāt, tā kā kameras uzstādītas dažādos leņķos, arī abi attēli nedaudz atšķiras. Turpinot vērot zivis abos ekrānos, gribot negribot nonāksit pie secinājuma, ka tās ir kaut kādā veidā saistītas. Brīžiem pat šķiet, ka abas zivis atdarina viena otras kustības un pat sazinās (bet īstenībā taču ir tikai viena zivs!). Tieši tas pats, pēc Boma domām, notiek arī ar atoma daļiņām Aspekta eksperimentā.
Boms uzskata, ka savienojums starp atomu daļiņām, kura ātrums pārsniedz gaismas ātrumu, īstenībā atklāj, ka eksistē dziļāks realitātes līmenis, kurš mums ir noslēpums. Tā ir daudz sarežģītāka dimensija nekā mums zināmās, un to var salīdzināt ar minēto akvārija efektu. Mēs aplūkojam objektus kā atomu daļiņas, kas atdalītas cita no citas, jo redzam tikai daļiņu no realitātes. Tā kā fiziskajā realitātē viss sastāv no šiem eidoloniem, arī pats Visums ir projekcija jeb hologramma.
Turklāt bez tā mistiskās dabas hologrāfiskajam Visumam būtu raksturīgas arī citas šokējošas īpašības. Ja atoma daļiņu acīmredzamais sadalījums ir iluzors, tas nozīmē, ka dziļākā realitātes līmenī visas lietas Visumā ir savstarpēji saistītas.

Kosmiskā noliktava
Elektroni cilvēka smadzeņu oglekļa atomā ir saistīti ar atoma daļiņām, no kurām sastāv ikviens lasis, kas peld, ikviena sirds, kas pukst, un ikviena zvaigzne, kas mirdz debesīs.
Hologrāfiskajā Visumā pat laiks un telpa vairs nevar tikt uzskatīti par pamatelementiem, jo tāda koncepcija kā atrašanās vieta pārstāj eksistēt, ja Visumā faktiski nekas nav atdalīts no kopējā veseluma. Laiks un trīsdimensiju telpa, gluži tāpat kā zivs attēli televizora ekrānā, ir uzskatāma par šīs dziļākās lietu kārtības projekciju.
Dziļākajā līmenī arī pati realitāte ir kas līdzīgs superhologrammai, kur pagātne, tagadne un nākotne eksistē vienlaikus. Pieņemot, ka superhologramma ir matrica, kas devusi dzīvību visam, kas atrodas Visumā, tā var radīt arī jebkuru iespējamo matērijas un enerģijas konfigurāciju, – no sniegpārsliņas līdz kvazāram, no zilā vaļa līdz gamma stariem. Tas ir kas līdzīgs kosmiskajai noliktavai.

Smadzeņu hologrammas
Boms nav vienīgais zinātnieks, kurš mēģinājis pierādīt, ka Visums ir hologramma. Veicot neatkarīgus pētījumus smadzeņu izpētē, Stendfordas universitātes neirofiziologs Karls Pribrams (Karl Pribram) arī pārliecinājās par realitātes hologrāfisko dabu.
Pribramu pie hologrāfijas modeļa noveda sarežģītā mīkla par to, kā un kur smadzenēs glabājas atmiņas. Gadu desmitiem daudzi pētījumi rādīja, ka atmiņas drīzāk ir nevis koncentrētas kādā īpašā vietā, bet izkliedētas pa visām smadzenēm.
20. gadsimta 60. gados Pribrams pieņēma hologrāfijas koncepciju un atklāja, ka viņš ir atradis izskaidrojumu, kuru ilgus gadus meklējuši smadzeņu pētnieki. Pribrams uzskata, ka atmiņas nav iekodētas neironos vai nelielās neironu kopās, bet gan nervu impulsu rakstos, kuri izplatīti pa visām smadzenēm tādā pašā veidā kā lāzera staru raksti krustām šķērsām iezīmē visu filmas laukumu, kas satur hologrāfisku attēlu. Citiem vārdiem sakot, Pribrams uzskata, ka pašas smadzenes ir hologramma.
Pribrama teorija izskaidro arī, kā cilvēka smadzenes var saglabāt tik daudz atmiņu tik mazā platībā. Aprēķināts, ka cilvēka smadzenēm ir spēja atcerēties aptuveni 10 miljardu informācijas bitu vidēji ilga mūža laikā, kas ir apmēram tāds pats informācijas apjoms, kādu satur pieci Britu enciklopēdijas sējumi.
Cilvēka spēja ātri izvēlēties vajadzīgo informāciju no milzīgā atmiņu apjoma kļūst saprotamāka, ja pieņem, ka smadzenes funkcionē pēc hologrāfiskiem principiem. Ja kāds jautā, kas jums ienāk prātā, dzirdot vārdu zebra, jums nav neveikli jāšķirsta savi atmiņas faili, līdz nonākat pie pēdējā alfabēta burta. Bez liekas minstināšanās jūs zināt, ka zebra ir svītrains zirgu dzimtas dzīvnieks, kura dzimtene ir Āfrika. Turklāt jebkura informācijas vienība spēj nekavējoties korelēt ar kādu citu, un arī šī īpašība ir raksturīga hologrammai.
Atmiņas saglabāšana nav vienīgā neirofizioloģiskā mīkla, kuru izskaidro Pribrama hologrāfiskais smadzeņu modelis. Viņš radis atbildi arī uz jautājumu, kā smadzenes spēj iztulkot daudzo frekvenču gūzmu, kuru tās saņem ar maņu orgānu palīdzību (piemēram, gaismas vai skaņas frekvences), radot konkrētu sajūtu pasauli. Lieliskas frekvenču kodēšanas un dekodēšanas spējas piemīt arī hologrammai.
Tomēr vissatraucošākais Pribrama hologrāfiskā smadzeņu modeļa aspekts atklājas, ja to apvieno ar Boma teoriju. Ja mūsu konkrētā pasaule ir tikai sekundāra realitāte un viss, kas tajā atrodas un notiek, ir tikai hologrāfisks frekvenču jūklis, ja smadzenes arī ir hologramma, kas izvēlas vienīgi dažas frekvences no šī jūkļa un matemātiski pārveido tās uztveramās sajūtās, kas gan notiek ar objektīvo realitāti?! Pavisam vienkārši sakot, tā neeksistē.
Šī šokējošā jaunā realitātes aina, kura radusies Boma un Pribrama uzskatu sintēzē, tiek dēvēta par hologrāfisko paradigmu. Lai gan daudzi zinātnieki uztver to visai skeptiski, netrūkst arī dedzīgu atbalstītāju. Aizvien pieaug to pētnieku rindas, kas tic, ka tas varētu būt visprecīzākais realitātes modelis, kādu līdz šim izstrādājusi zinātne. Vēl vairāk, – daļa zinātnieku pat uzskata, ka šī teorija varētu līdzēt atrisināt dažas mistērijas un pat paranormālās parādības (to skaitā telepātiju), kuras līdz šim nevienam nav izdevies izskaidrot.

Sieviete vai aizvēsturisks rāpulis
Reiz psihoterapeitam Grofam bijusi kāda paciente, kura pēkšņi jutusies pārliecināta, ka viņas identitāte ir mainījusies, pārtopot par aizvēsturiska milzu rāpuļa mātīti. Šīs halucinācijas laikā viņa ne tikai ļoti detalizēti aprakstījusi, ko sajūt, iemiesojoties šādā veidolā, bet arī pastāstījusi, ka šīs sugas tēviņam pārošanās stadijā galvas sānos parādās krāsainas zvīņas. Vispārsteidzošākais bija, ka šai sievietei nebija nekādu iepriekšēju zināšanu par šādām tēmām, un, kā vēlāk noskaidrojās sarunā ar zoologiem, visi viņas apraksti atbilduši patiesībai. Tomēr doktora Grofa praksē šis nav bijis unikāls gadījums. Pētījumos viņš izmeklējis pacientus, kuri identificējušies ar gandrīz vai visām evolūcijas procesa sugām. Viņš pētījis arī pacientus, kuri bijuši vāji izglītoti vai pat analfabēti un pēkšņi sākuši detalizēti aprakstīt Zoroastras bēru tradīcijas vai ainas no hinduistu mitoloģijas. Citi savukārt devuši visai pārliecinošas atskaites par ārpusķermeņa ceļojumiem, nākotnes ainām vai savu dzīvi iepriekšējās inkarnācijas laikā.
Lai gan tradicionālā zinātne nespēj izskaidrot līdzīgus notikumus, šādi eksperimenti kļūst aizvien pārliecinošāki, ja pieņem, ka realitāte ir tikai hologrāfiska projekcija vai tīrs audekls, kas gaida, lai mēs uzzīmētu uz tā jebkuru ainu, ko vēlamies.

Pārpublicēts no žurnāla Sakaru Pasaule

Share on facebook
Share on twitter
Share on linkedin
Share on whatsapp

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Datuve.lv – IT un Tehnoloģiju ziņas || Copyright © 2004-2020 || Kontaktinformācija: info@datuve.lv  || Contact Us