Ķīnas Zinātņu akadēmijas kodolsintēzes reaktors sasniedzis 120 miljonus Celsija grādu karstumu, un šādu temperatūru ir izdevies noturēt 101 sekundi. Pēdējo reizi EAST (Experimental Advanced Superconducting Tokamak jeb HT-7U) tik ilgi sevī noturēja riņķojošo plazmu 2017. gadā, taču tad temperatūra sasniedza tikai 50 miljonus °C.
Šis sasniegums ir solis tuvāk mērķim – noturēt stabili augstu temperatūru ilgāku laiku, piemēram, nedēļu.
Kodolsintēzes reaktorā tiek izmantotas reakcijas, kas norisinās dziļi Saules iekšienē, ūdeņraža atomus saspiežot kopā lielākos elementos, piemēram, hēlijā. Lai arī Saule paļaujas uz gravitāciju, lai savienotu kopā atomus, šeit, uz Zemes, mums ir jāizmanto citi līdzekļi, kas ir neticami augstas temperatūras speciāli būvētos ģeneratoros.
Pētnieki lēš, ka deitērija – stabila ūdeņraža forma, kas satur vienu protonu un vienu neitronu – daudzums vienā litrā jūras ūdens kodolsintēzes rezultātā varētu radīt enerģijas ekvivalentu 300 litriem benzīna.
Lai uzturētu un vadītu eksperimentālo objektu, kas ietver EAST, nepieciešami aptuveni 300 zinātnieki un inženieri. Šai lielajai, virtuļa formas metāla caurulei ir virkne magnētisku spoļu, ko izmanto, lai noturētu pārkarsētas ūdeņraža plazmas plūsmas riņķošanu ap tās serdi.
Izaicinājums ir noturēt plazmu pietiekami ilgi un pietiekami augstā temperatūrā, lai notiktu sintēze jeb elementu saplūšana. Tai jābūt vēl karstākai par Sauli, jo mūsu zvaigznes daudz spēcīgākā gravitācija dabīgi palīdz saspiest kodolus kopā – tas ir kas tāds, ko mēs nevaram īstenot šeit, uz Zemes.
Ar teorētisko potenciālu droši ražot lielu enerģijas daudzumu bez siltumnīcas efektu izraisošām gāzēm un gandrīz bez radioaktīviem atkritumiem, tīrā kodolsintēzes enerģija tiek uzskatīta par mūsu nākotnes pasaules glābēju.
Tomēr pašlaik kodolsintēze vēl nav pārliecinoša enerģijas ražošanas alternatīva – sagaidāms, ka pilnībā funkcionējoša “mākslīgā saule” būs pieejama tikai pēc vairākiem gadu desmitiem. Mums vēl ir jāsasniedz punkts, kurā kodolsintēzes reaktors var radīt vairāk enerģijas nekā tas patērē, taču daži eksperti domā, ka mēs tam esam tuvu.
Kodolsintēze ir lielisks nākotnes mērķis sabiedrībai, kurai nebūs jācīnās ar oglekļa emisijām, bet tikmēr mums ir jādara viss iespējamais, lai pārietu uz pārbaudītām tīras enerģijas tehnoloģijām.