Datorspēles ir kļuvušas par neatņemamu izklaides industrijas sastāvdaļu. Pēc to motīviem taisa filmas un to muzikālo pavadījumu izdod atsevišķos albumos. Tās tiek tirgotas vairāku desmitu miljonu eksemplāros, pārspējot daža laba mūziķa, rakstnieka vai režisora darbus.
Spēles tiek iedalītas dažādos žanros visa veida simulatori, stratēģijas, pirmās personas šaušanas spēles (FPS), lomu spēles (RPG), piedzīvojumu spēles, u.t.t. Visiem šiem žanriem ir arī apakš-žanri, piemēram, gājienu stratēģijas (Turn-Based-Strategy) Mūsdienās daudzas spēles vairs nepieder kādam konkrētam žanram, bet ir vairāku žanru jaukums, piemēram, Deus Ex: Invisible War, kura ir FPS ar spēcīgiem lomu spēles elementiem. Šobrīd spēļu tirgus ir sadalīts divās lielās daļās – PC spēles un konsoļu spēles.
Rakstā, kurš būs sadalīts 3 daļās, tiks skatītas abas daļas kopā, ar noslieci uz konsoļu pusi.
[b]Vēsture – pirmssākumi[/b]
Diemžēl nav īsti skaidrs, kad tieši tika radīta pirmā datorspēle. Tiek uzskatīts, ka pirmā spēle, kura simulēja raķetes tuvošanos mērķim, tika radīta 1947. gadā. Tai pat tika izdots patents. Tajā kā nosaukums ir minēts Cathode-Ray tube amusement device. 1952. gadā A.S. Duglass ([i]A.S. Douglas[/i]) radīja krustiņu – nullīšu spēli OXO. Daudzi uzskata, ka pirmā datorspēle tapa radīta 1958. gadā. Tā bija primitīvs tenisa simulators, kura autors ir Viljams Higinbotams ([i]William Higinbotham[/i]). Plašāka publika par šo notikumu uzzināja tikai 1981. gada 13. martā, kad šī kunga darba devēji uzrakstīja par to sava iekšējā žurnāla numurā. Pēc tam to pārpublicēja žurnāls Creative Computing un šī žurnāla meitas žurnāls Video and Arcade Games. Pēc publikācijām notika tiesāšanās par spēles patenta tiesībām, taču to atrisināja ārpus tiesas. Kā pierādījums radīšanas datumam kalpoja rasējumi.
1961. gadā Masačūsetas Tehnoloģijas Institūtā tika radīta vēl viena spēlīte. Tās nosaukums ir SpaceWars. Spēles mērķis bija sašaut pretinieka kosmisko kuģi, paralēli izvairoties no Saules gravitācijas lauka. Tās autori bija studentu grupa Stīva Rasela ([i]Steve Russell[/i]) vadībā. Iemesls, kāpēc tā ir zīmīga, lai gan tā viennozīmīgi nav pirmā, ir šāds: tā tika radīta uz modificēta PDP-1 datora, ar kuru paralēli varēja darboties vairāki lietotāji. Šo iespēju izmantoja spēles radītāji. Drīz vien tā izplatījās uz gandrīz visiem A.S.V. universitāšu datoriem. Vēlāk Rasels pārgāja uz Stenfordas Universitāti, tur viņš iepazīstināja ar spēļu programmēšanu un pašu SpaceWars spēli kādu studentu vārdā Nolans Bunšels ([i]Nolan Bushnell[/i]). Bunšels vēlāk sarakstīja pirmo spēļu automātu spēlīti un vēl pēc kāda laika dibināja kompāniju Atari Computers.
1962. gadā Ralfs Baiers ([i]Ralph Baer[/i]) uzrakstīja pirmo datorspēli, kuru varēja spēlēt uz televizora ekrāna. Spēle saucās Chase. Ideja viņam radās, kad viņš strādāja kāda TV kompānijā.
1971. gadā Nolans Banšels ([i]Nolan Bushnell[/i]) kopā ar Tedu Dabniju ([i]Ted Dabney[/i]) radīja pirmo arkādes datorspēli. Tā bija bāzēta uz Stīva Rasela spēles SpaceWars. Vēlāk, 1972. gadā Banšels uzrakstīja pēcāk ļoti slaveno spēli Pong. Jāatzīmē, ka Pong, tāpat kā liela daļa tā laika spēļu tika izlaistas uz sava atsevišķa datoriņa, jeb konsoles. Turpmāk spēļu datori, kas tiek slēgti klāt pie televizoriem tiks saukti par konsolēm. Pong netika komerciāli izlaista līdz 1975. gadam.
Pirmā zīmīga konsole, kurai bija puslīdz iespaidīgs (tam laikam) spēļu skaits bija 1971. gadā izlaistā Odyssey, kuru izlaida kompānija Magnavox. Tai bija 12, pēc mūsdienu standartiem, ļoti primitīvas spēles. Odyssey neguva īpaši lielus panākumus, bet tā ir pirmā komerciāla konsole, kuru varēja spēlēt mājas apstākļos.
1972. gadā parādījās arī pirmās kompaktās spēles (hand-held games). Pirmā bija Tic Tac Toe (krustiņu-nullīšu spēle).
1976. gadā kompānija Fairchild izlaida pirmo programmējamo spēļu konsoli, kuru slēdza pie TV. Šis ir ļoti svarīgs moments, jo pirms tam spēļu rakstīšana bija ļoti komplicēta un pati konsole bija vairāk pakārtota spēlēm, nevis spēles konsolei, kā tam vajadzētu būt.
[b]Vēsture – pirmās komericālo konsoļu paaudzes[/b]
Septiņdesmitajos gados arī parādījās, tā saucamā pirmā konsoļu paaudze. Pirmais popularitātes vilnis sākās 1975. gadā, līdz ar Pong palaišanu pārdošanā Ziemassvētkos. Uzreiz pēc tam tika uztaisīti vairāki simti tā saucamo klonu, kas būs neatņemama konsoļu industrijas sastāvdaļa vismaz 15 gadus. Jāatzīmē, ka kloni tika taisīti, pēc mūsdienu standartiem, nelegāli, jo tie nemaksāja izstrādātajam naudu par autortiesībām. Tikai 1980. gada 17. jūnijā pirmo reizi datorspēles tika piereģistrētas autortiesību birojā. Tās bija Atari Asteroids un Lunar Lander.
Pirmājā konsoļu paaudzē vēl nebija pārāk sīvas konkurences, dēļ salīdzinoši šaurā tirgus. Galvenās konsoles bija (iekavās izlaišanas gads vai laika posms): Magnavox Odyssey (1972-1973), Atari PONG (1975), Coleco Telstar (1976 – 1979) un APF TV Fun (1976). Jāatzīmē, ka visas šīs konsoles bija Pong spēles variācijas, izņemot Odyssey, kurā bez Pong bija arī citas spēles futbola simulators, rulete, basketbols u.c. Odyssey konsole bija pirmā, kurai bija pieejamas šaušanas spēles, kurā tiek lietota “gaismas pistole”.
Otrā konsoļu paaudze sākās 1976. gadā un turpinājās līdz 1983. Atšķirībā no pirmās paaudzes, kurā par centrālajām konsolēm tiek uzskatītas 4, šajā paaudzē ir 14 konsoles. 1976. gadā kompānija Fairchild jau minēto pirmo programmējamo konsoli. Spēles tajā tika ielādētas ar kārtridžu palīdzību. Kārtridža darbības princips ir ļoti elementārs tas sastāv no ROM (Read Only Memory) čipa, kurā ir ierakstīts spēles izejas kods. Kad šis čips tiek ievietots konsolē, tās procesors izpilda jebkuru kodu, kas ir ierakstīts čipā. Kā jau minēts, līdz šim šie čipi bija iemontēti pašā konsolē, kas nepieļauj jaunu spēļu pievienošanas iespēju.
Drīz pēc tam savas kārtridžu konsoles izlaida arī Atari, Magnavox un Matell. Otrās paaudzes laikā, 1979. gadā, nodibinājās pirmais trešās puses spēļu izstrādātājs Activision, kas pastāv arī mūsdienās. To nodibināja neapmierināti Atari darbinieki. Šis arī ir ļoti svarīgs mirklis, jo līdz šim tikai pašas konsoles izstrādātāji programmēja spēles priekš savas konsoles. Iespēja izstrādāt spēles, neražojot pašu konsoli, protams, parādījās tikai pēc kārtridžu parādīšanās. Atari darbinieku neapmierinātību izraisīja fakts, ka kompānija spēlēm neļāva pievienot titrus ar izstrādātāju vārdiem un nemaksāja viņiem procentus no pārdošanas peļņas. Viņi iesūdzēja tiesā savus bijušos darba devējus. Tiesā uzvarēt neizdevās, toties tika atļautas no konsoles ražotāja neatkarīga spēļu izstrāde.
Sakarā ar to, ka datorspēles bija samērā primitīvas, tās galvenokārt bija paredzētas bērniem. Tās tirgoja rotaļlietu veikalos un bija plaši pieejamas. Tas nodrošināja lielu spēļu popularitāti.
1981. gadā tirgū parādījās jauns spēlētājs Commodore, kas ražoja nevis konsoles, bet gan datorus mājas apstākļiem. IBM PC cena tajā laikā bija ap $2000, savukārt Commodore piedāvāja savu stipri mazāk jaudīgo produktu par dažiem simtiem dolāru. Uz tā varēja programmēt, tam bija teksta redaktors, iespēja pieslēgt printeri un, protams, iespēja spēlēt spēles.
Matell konsole Intellivision bija spēcīgāka par saviem konkurentiem uz ātri vien ieguva lielu popularitāti. Atari 2600 konsole tika palaista tirgū pāris gadus pirms Intellivision un tai bija salīdzinoši daudz spēļu, kas nodrošināja daudz lielāku popularitāti, salīdzinot ar pirmo paaudzi. Magnvox Odyssey2 arī veiksmīgi darbojās, pārdodot vairākus miljonus konsoļu 1983. gadā. Nenoliedzami populārāka 2. paaudzes konsole bija Atari 2600.
1982. gada augustā iznāca Commodore 64, kas tika izlaists līdz 1993. gadam. Šajā laikā tika pārdoti vairāk kā 22 miljoni šo mājas datoru. Šī produkta mārketinga stratēģija bija piedāvāt pircējam ne tikai datoru uz kura var spēlēt spēlītes, bet arī darīt kaut ko lietderīgu, piemēram, mācīties. Uz tā tika izlaistas arī daudzas konsoļu spēles, piemēram, Donkey Kong.
Pēc Activision ienākšanas tirgū parādījās arī daudzi citi neatkarīgie spēļu izstrādātāji, kas piedāvāja savas datorspēles nu jau diezgan piesātinātajam tirgum. Sākās ļoti agresīva cenu politika. Praktiski visi tirgus dalībnieki centās nolaist cenas. Tajā laikā, tā pat kā mūsdienās darbojās sekojoša spēļu tirgošanas sistēma ja izplatītājs nevarēja pārdot kādu produktu, tas atgrieza to ražotājam apmaiņā pret citu. Tas turpinājās, līdz viss tika izpirkts. Pastāvēja ļoti sīva konkurence, kuras rezultātā vairākas kompānijas bankrotēja. Tirgotāji nevarēja atdot atpakaļ spēles vairs neeksistējošiem izstrādātājiem un nolaida to cenas, tikai lai tās tiktu izpirktas parasti $4,95. Normāla spēļu cena bija ~$35. Dārgās spēles, protams, pirka arvien mazāk un mazāk. Arī patērētāju interese kritās, jo spēļu bija ļoti daudz. Rezultātā 1983. gadā jaunais datorspēļu tirgus sabruka. Bankrotēja ļoti daudzas kompānijas. Iestājās trīs gadus ilga stagnācija, kad spēles praktiski nepirka un to izstrāde arī bija praktiski apturēta.
Pirmās un otrās spēļu konsoļu paaudzes laikā uz personālajiem datoriem spēles praktiski nebija. Sakarā ar datoru dārdzību un pavisam citu pielietojumu tie nebija populāri spēlētāju vidū. Tikai trešās paaudzes laikā uz PC parādījās pirmās komerciālās datorspēles. Daudzas PC spēles bija konsoļu spēļu kloni. Dažas kompānijas, cenšoties izvairīties no pārapdzīvotā konsoļu tirgus koncentrējās tikai uz mājas datoriem, piemērām Electronic Arts, kas tika dibināta 1982. gadā.
Visu šo laiku un pat neilgi pirms konsoļu spēļu popularitātes kāpuma pastāvēja arkādes spēles, jeb spēļu automāti. Tās bija ļoti populāras, jo tās varēja spēlēt jebkurš, kas ieiet attiecīgajā iestādē, kurā ir šie automāti, un iemet tajos monētu. Liela daļas spēļu bija pieejamas gan uz automātiem, gan konsolēm. Galvenie spēļu automātu ražotāji bija Namco un Atari.
Slavenākā spēle, kas ir pazīstama arī mūsdienās, no šīm divām paaudzēm droši vien ir Pac-Man. Pārējas līdz ar nākamo paaudžu parādīšanos aizmirsās.
[b]Bildītes par tēmu[/b]