Pēdējos gados uz ielām parādās arvien vairāk elektrisko transportlīdzekļu. Un tas nav nekāds pārsteigums, jo klimata pārmaiņas mudina valstu valdības meklēt risinājumus, lai samazinātu automašīnu ietekmi uz vidi. Elektriskie transportlīdzekļi ir viens no galvenajiem veidiem, kā auto industrija var samazināt CO2 emisijas.
Transporta nozares oglekļa dioksīda (CO2) emisijas galvenokārt veido autotransports (75%), aviācija (11%) un jūras transports (10%). Vai elektriskie transportlīdzekļi ir labākais veids, kā samazināt globālās emisijas un panākt nulles piesārņojumu? Atbilde būtu gan jā, gan nē.
Ir skaidrs, ka elektriskie transportlīdzekļi visā to dzīves ciklā veido ievērojami mazāk piesārņojuma nekā benzīna un dīzeļdegvielas automobiļi, taču mazāks piesārņojums nenozīmē, ka piesārņojuma vispār nav, un nav arī tā, ka elektriskās automašīnas nepiesārņo vidi.
Parastajam transportlīdzeklim ir iekšdedzes dzinējs, kas, sadedzinot fosilo degvielu, ražo enerģiju automašīnas virzīšanai uz priekšu. Benzīna un dīzeļdzinēju automašīnas vidē izdala CO2, t. i., izdala siltumnīcefekta gāzes, kas veicina klimata pārmaiņas. Turklāt toksiskie izgarojumi gaisā var iekļūt dziļi cilvēku plaušās un pat izraisīt tādas slimības kā vēzis.
Elektromobiļa akumulators, savukārt, uzkrāj elektrību, kas darbina elektromotoru. Elektriskie transportlīdzekļi braukšanas laikā neizdala nekādas emisijas, bet siltumnīcefekta gāzu emisijas rodas šo transportlīdzekļu ražošanas procesā.
Kādā veidā elektriskie transportlīdzekļi kaitē videi?
Iespējams, elektrisko transportlīdzekļu vislielākais trūkums ir tāds, ka to ražošana prasa ievērojami vairāk enerģijas nekā parasto automašīnu ražošana. Tomēr, pirms secinājumu izdarīšanas, ir svarīgi novērtēt visu elektriskā transportlīdzekļa dzīves ciklu un kopējās emisijas tā dzīves laikā – novērtēt tādus faktorus kā resursu ieguve, izejvielu pārstrāde un, visbeidzot, paša transportlīdzekļa oglekļa dioksīda emisiju atstāto nospiedumu.
Lai ražotu litija jonu akumulatorus elektriskajiem transportlīdzekļiem, ir nepieciešamas daudzas retas fosilās izejvielas, piemēram, litijs, niķelis un kobalts, kas jāattīra un pēc tam jāizmanto akumulatoru ražošanā. Šis process prasa daudz enerģijas, ūdens, siltuma un sterilus apstākļus. Turklāt, tā kā lielāko daļu šo vielu iegūst ārpus Eiropas Savienības, ir grūti nodrošināt, ka tādas vielas kā kobalts tiek iegūts ētiski, droši un bez kaitīgas ietekmes uz vidi.
Tādās valstīs kā Ķīna, Japāna un Dienvidkoreja, kur tiek ražota liela daļa akumulatoru, elektroenerģijas ražošana ir ļoti atkarīga no oglekļa, kas palielina akumulatoru ražošanas procesā radītās CO2 emisijas.
Saskaņā ar neseno Zviedrijas IVL Vides pētniecības institūta pētījumu, litija jonu akumulatoru ražošana vidēji rada 61–106 kilogramus oglekļa dioksīda ekvivalentu uz saražoto kilovatstundu akumulatoru jaudu. Tas nozīmē, ka ražošanas laikā gan akumulators, gan visa elektrisko transportlīdzekļu montāžas līnija izdala siltumnīcefekta gāzes.
Emisijas ir atkarīgas arī no valsts, kurā tiek izmantots un uzlādēts elektriskais transportlīdzeklis. Jo tīrāks ir valstī izmantotais elektroenerģijas veids, piemēram, enerģija, kas iegūta no atjaunojamiem avotiem, nevis fosilā kurināmā, jo mazāk izmešu veido elektroauto izmantošana un jo videi draudzīgāk ir to izmantot.
Izejvielu otrreizējā pārstrāde
Tomēr elektrisko transportlīdzekļu ekspluatācijas pārtraukšana vismazāk ietekmētu kopējās CO2 emisijas. Kāpēc? Galvenokārt tāpēc, ka izlietoto akumulatoru metālu pārstrāde samazina vajadzību pēc jaunām izejvielām. Pašlaik Eiropā kobalts, niķelis un varš tiek pārstrādāti diezgan efektīvi, atšķirībā no litija, kura pārstrādes līmenis ir zems augsto pārstrādes izmaksu, salīdzinoši zemo izejvielu cenu un zemo otrreizējai pārstrādei savākto bateriju skaita dēļ, atzīmēts Zviedrijā veiktajā pētījumā.
Saskaņā ar pasaulē lielākā vides tīkla “Friends of the Earth Europe” pētījumu, Eiropā pārstrādei tiek savākti tikai 5% no izlietotajām litija jonu baterijām – litijs un pārējās vielas tiek vai nu sadedzinātas, vai apraktas poligonos, kas kaitē videi.